10 novembris 2013

Oldacre Valley (Stafford)

Category: West Midland League Event
Map/area: Oldacre Valley (Stafford)
Organiser: WCH
Country: England
Discipline: Blue
Gan vakar (nakts-o), gan šodien notika mana NOC kluba rīkotās sacensības, bet es tajās dalību neņēmu, jo attālums ko braukt ir pietiekami tāls, un ja redzu ka tiek organizētas sacensības Cannock Chase mežos, tad bez domāšanas jābrauc skriet uz šejieni. Jau vairākkārt esmu skrējis šajā apvidū, un tiešām ir prieks atgriezties šādā mežā, kur var pietiekami izbaudīt orientēšanos. Šoreiz gan distance nevijās pa mežu, bet gan pa atklātu kalnieni, kas nemazināja aizraujošu cīņu distancē. Īsta vidējā distance - 5.6 km un 24 kp, bet redzot kādi kalni sagaidāmi un cik neskrienami ir šie klajumi, tad uzvarētāja rezultāts varētu būt krietni virs 40 minūtēm. Braucot šurpu uz sacensību centru, pirmo reizi Anglijā brīvā dabā redzēju briežus (Cannock Chase simbols arī ir briedis), cerams ka distancē nesanāks saskrieties ar kādu no ragainajiem :) Iesildoties sajūtas bija lieliskas, vakardienas uzņemtais rasols galīgi netraucēja, un arī kājas pēc Bekona kalna jutās tīri svaigas, tā ka atlika tik cerēt uz vēsu kartes lasīšanu. Varēju jau pieteikties arī Brown distancē (tikai 6.7 km gara), bet tā kā vēlāk pēcpusdienā bija ieplānots apmeklēt Tutbury pili, tad pieteicos vien ierastajā Blue distancē, kuru zem 50 minūtēm vajadzētu izskriet. Etapu uz 1. kp ir iespēja skriet pa takām, bet es tomēr izvēlos doties pa līniju, noskatoties kādā virzienā dodas pirms manis startējošais orientierists. Uz bedri trāpu labi, un praktiski bez apstāšanās punktā, uzreiz uzņemu virzienu uz 2. kp, jo mežs ir tik atklāts, ka jau tālumā varu pamanīt, kur punktā atzīmējas vīrs MDOC formā. Uz 3. kp tikai viens variants, vispirms pēc iespējas ātrāk izlēkāt pa ciņiem ārā uz takas, un tad pa nākamo taku kalnā augšā. Kalnu atstrādāju normāli, jo jūtu ka šodien ir jauda, kādu sen neesmu izjutis, tāpēc jādzen tik sevi uz priekšu. Punkts diezgan indīgi paslēpts starp viršaugiem, bet veiksme ir manā pusē. Arī 4. kp mazliet paslēpts, bet virziens ir precīzs, lai nebūtu nekādu problēmu. Etaps uz 5. kp lejup no kalna, lidoju no sirds, kas dod man ātrāko splitlaiku (tāpat kā uz 2. kp). Uz 6. kp īss etaps, nevajadzētu būt problēmām uztrāpīt uz to graviņu. Dabā gan viss tik vienkārši neizskatās. Saaugušas papardes un vēl visādi augi, nemanu ne grāvīti, ne punktu. Kļūda it kā nav liela, bet savas 30 sekundes tur atstāju, līdz veiksmīgi trāpīju uz punktu. Njā, apvidus te galīgi šajā punktu rajonā nav skrienams, tāpēc uz 7. kp jācenšas maksimāli ātri tikt ārā uz takas, un tad apkārt uz punktu. Izskrienot uz lielākās takas, priekšā pamanu orientieristu vietējā WCH kluba formā, kurš ļoti labi mani aizved uz punktu. Arī uz 8. kp sekoju viņam, bet mūsu domu gājiens nesakrīt, viņš turpina skriet pa takām, bet es, redzot ka šeit kalnu klajums ir pietiekami skrienams, dodos taisni pa līniju. Nonākot līdz lielajam ielokam, atkal priekšā pamanu vietējo, tātad abi varianti ir bijuši vienlīdzīgi. Uz 9. kp jādodas pa tās pašas kalna nogāzes horizontālēm, un tā kā pa priekšu skrienošais dodas tādā pašā virzienā, tad noprotams ka viņš ir mans konkurents no Blue distances. Nav gan zināms, vai es viņu noķēru, vai viņš mani, jo ceļā uz 7. kp viņš uzpeldēja no nekurienes. Dēļ lielajām kalnu formām, mazliet pazaudēju kontaktu ar viņu, bet punkta atrašanās vieta viegli nosakāma. Etapā uz 10. kp beidzot ir mērķis viņam tikt klāt, un tas arī veiksmīgi izdodas, saīsinot etapa beigu daļu uz punktu. Beidzot redzu sejā, ka tas ir man sen zināmais Kelvin Dawson, ar kuru pirms vairāk kā 5 gadiem bijām kluba biedri AIRE klubā. Pēc pāris gadiem gan viņš pazuda no AIRE orientieristu rindām, tātad pārcēlās no Leeds uz Staffordshiru, un nu atkal saskrienamies, nu jau gan pārstāvot katrs citu klubu. AIRE laikos gluži uz vienas kājas viņu nevarēju apskriet, bet par vērā ņemamu konkurentu neuzskatīju, jo lielāko tiesu vienmēr viņš tika pārspēts. Tagad sēžot viņam astē īsajos etapos uz 11. un 12. kp, jutu ka uz kāju vēl joprojām esmu ātrāks, bet viņš pārsteidza ar savu apbrīnojami precīzo orientēšanās tehniku, jo punktiem plūda cauri praktiski bez pauzēm. Tā kā viņa klubs regulāri organizē sacensības šajā apkārtnē, tad iespējams viņš jau iepriekš bija skrējis tieši šajā kartē, jo no aizmugures izskatījās ka viņš skrien pa sev zināmām vietām. Atliek tik nedaudz kādu saslavēt, kā viņš uzreiz noteikti uztaisīs kļūdu :) Tā arī notika uz 13. kp, tā kā kartei sekoju līdzi arī pats, tad bija acīmredzami, ka Kelvins iet garām punktam. Punktu paņēmu pirmais, ar vismaz 20 sekunžu rezervi, tāpēc uz 14. kp plāns bija aizbēgt no viņa, jo mazliet ātrāks tomēr biju par viņu. Uz negaidīto vadības maiņu, es atbildēju ar tik pat tizlu kļūdu kā viņš, aizrāvu pa neīsto taku prom no 13. kp, un kad sapratu ko daru, tad Kelvin jau atkal man bija priekšā, ceļā uz 14. kp. Atlika tikai sekot! Etaps mierīgs, no kalna lejā, un punkts vienkāršs upmalītē. Uzsākot skrējienu uz 15. kp, vēl joprojām sēžu viņam astē, mazliet jāatpūšas, jo mazlietiņ tomēr bija handikaps ko pievilkt klāt, pēc tās muļķības uzsākot etapu uz 14. kp. No sētas stūra nolēmu veikt izšķirošo atrāvienu no viņa, jo redzēju ka Kelvin dodas augšā kalnā pa stāvāko vietu, bet es izlēmu doties gar pašu sētu, kur bija daudz lēzenāks, un kā labs orientieris uz punktu bija izteikti redzamā izskalojuma grava. Izrāvienu biju realizējis perfekti, un punktā nonācu pirmais ar nelielu atrāvienu,  kuru jāmēģina tikai palielināt uz nākamajiem punktiem. Diemžēl abi nākamie 16. un 17. kp man izvērtās par visneveiksmīgākajiem etapiem šodienas distancē. Abi punkti bija kalnu pļavā, kur zāle bija tieši tik augsta, lai punktu nevarētu ieraudzīt nepieskrienot tam galīgi klāt.
Ja uz 16. kp vēl izdevās kaut cik taisns peldējums, tad uz 17. kp aizvilku tik šķībi, ka punktu atkal paņēmu aiz Dawsona kunga. It kā tās nebija kļūdas, bet pēc WinSplits datiem, tieši uz šiem punktiem pazaudēju salīdzinoši daudz laika, uz abiem punktiem kopā 50 sek. Uz 18. kp atkal viss bija jāsāk no jauna, tāpat kā uz 10. kp, jācenšas tikt tuvāk klāt savam kompanjonam, ar kuru nu jau kopā esam veikuši lielāko distances daļu. 18. un 19. kp tīri Kelvina varianti, es tikai salīdzināju leģendas. Etaps uz 20. kp nāca kā pārsteigums, nebiju nemaz pamanījis, ka tik garš etaps beigu daļā. Pilnībā uzticējos savam konkurentam, skrēju tieši ar tādu pašu ātrumu kā viņš, un tieši pa tām pašām takām kur viņš, un pat kalnā pārgāju uz soļiem tāpat kā viņš, kaut gan jutu, ka varētu arī uzskriet tajā kalnā. Vēlāk tieši šis garais etaps izrādīsies liktenīgs manai vietai rezultātu tabulā. Uz distances beigām mans enerģiskums mazliet bija noplacis, tāpēc izlēmu pēdējos etapus atsēdēt astē Kelvinam, jo viņa darbības pie punktiem izskatījās pārliecinošas, un nekas neliecināja ka viņš varētu ievilkt kļūdā mūs. Vienīgi ātrums varbūt varēja būt lielāks, jo ja uz 21. kp vēl uzrādījām dalītu ātrāko splitlaiku, tad uz beidzamajiem punktiem tika pazaudētas diezgan dārgas sekundes, tikai uz kāju vien. Pirmais ko finišā izdarīju, pateicu paldies Kelvinam, jo praktiski lielāko distances daļu skrēju aiz viņa. Tikai distances sākumu līdz 8. kp veicu ar savu domu gājienu, bet pēc tam vien dažos etapos sanāca uzņemties vadību. Finišēju ar rezultātu 48:59, kas pēc distances veikuma šķita labs, bet priekš uzvaras tomēr par lielu. Pirmais sportident nolasīja Kelvin, un viņš uz to brīdi bija līderis. Pēc mana sportident nolasīšanas, par jauno līderi kļuvu es, tātad es viņu distancē biju noķēris! Salīdzinājām splitu lapiņas, biju startējis 2 minūtes aiz viņa un pietuvoties biju sācis pie 6. kp, uz kuru viņš diezgan pamatīgi sakļūdījās. Vai tiešām pa ilgiem laikiem būšu uzvarējis kādu nopietnu distanci ar pietiekamu konkurenci (neskaitot nakts-o sacensības), jo pēdējo reizi uzvarēju 27. janvārī Calke Park Green distancē. Pēc pāris stundām iečekojot rezultātus telefonā, sanāca nedaudz vilties, jo tomēr ieņēmu 2. vietu no 49 dalībniekiem. Mani bija apskrējusi Somijas dāmu izlases rezerviste Riina Kuuselo. Biju jau šur tur iepriekš Anglijas mačos manījis šo somieti, un tieši šodien viss sakrita tā, ka mēs abi, savu klubu leģionāri, bijām viens aiz otra pirmajās divās vietās. Fakts kā tāds neizbrīna, ka piekāpos dāmai kura ir startējusi Pasaules līmenī, bet viens cits fakts gan pārsteidz! Izrādās Riina šorīt ir piedalījusies Kingsbury Water Park 10 km skrējienā, kurā ar ļoti labu rezultātu (39:03) arī uzvarēja. Visu cieņu dāmai, pēc 10 km skrējiena piedalīties orientēšanās distancē, un vēl to uzvarēt, žēl vienīgi ka tieši man viņa atņēma uzvaru :) Bet būtībā uzvaru jau es pazaudēju pats, jo līdz pat 16. kp es splitos atrados vadībā, tad sekoja abi nepārliecinošie etapi uz 16. un 17. kp, kuros vadību pazaudēju, un iespēju cīņā par uzvaru pavisam pazaudēju garajā etapā uz 20. kp. Riinai tajā etapā pazaudēju 1:13, un tagad izanalizējot to etapu, zaudēju ne tikai soļojumā kalnā, bet arī nepareizajā variantā, kurā aizskrēju līdzi Kelvinam.
Vajadzēja uzreiz doties pa takām pa kreiso pusi, jo tur vispār nesanāktu cīnīties pa taisno caur neskrienamajiem viršiem. Kā ir tā ir, labāk zaudēt elites dāmai nekā kādam sparīgam veterānam. Vairāk par vietu rezultātos priecē tas, ka pēc vakardienas nesekmīgā veikuma, šodien distancē cīnījos ar azartu un pilnībā biju koncentrējies distancei, un vēl kas svarīgi, arī fiziski jutos ļoti labi. Tā ka gan jau uz East Midlands Championships būšu formā, nopietnākās šā rudens sacensības.

Nav komentāru: